Portāls Fatimas Dievmāte ir viens no vispazīstamākajiem un visvairāk pielūgtajiem Marijas aicinājumiem katoļu baznīcā. Tā vēsture aizsākās kādā mazā ciematā Portugālē, un tā ir izplatījusies visā pasaulē kā cerības, atgriešanās un miera vēsts. Šis Marijas dievkalpojums ir aizkustinājis miljoniem ticīgo sirdis, kuri tajā saskata Marijas mātišķās mīlestības izpausmi pret cilvēci un steidzamu aicinājumu uz atgriešanos.
Viss sākās 1917. gadā Cova da Iria ciematā netālu no Fatimas pilsētas Portugāles centrālajā daļā. Tajā gadā trīs jauni gani - 10 gadus vecā Lucia dos Santos un viņas brālēni, attiecīgi 9 un 7 gadus vecie Francisco un Jacinta Marto - apgalvoja, ka vienā no saviem ganu pārgājieniem redzējuši "Dāmu, kas ir gaišāka par sauli". Šī vīzija notika 13. maijā, un tā bija pirmā no sešu parādīšanos sērijas, kas atkārtojās katra mēneša 13. datumā līdz tā paša gada oktobrim.
Bērni aprakstīja Fatimas Dievmāti kā sievieti baltā tērpā, ar rožukronis viņas rokās un maiguma un mierīguma pilnajā sejā. Neraugoties uz daudzu sākotnējo skepsi, baumām izplatoties, uz parādīšanās vietu sāka plūst pūļi. Pēdējo parādīšanos 1917. gada 13. oktobrī pavadīja tā dēvētais "saules brīnums", ko vēroja desmitiem tūkstošu cilvēku - gan ticīgo, gan neticīgo. Daudzi aculiecinieki ziņoja, ka redzējuši sauli, kas "dejoja", griezās ap sevi un izstaroja neparastas krāsas, pēc tam, šķiet, nokrita uz zemes un tad atgriezās savā vietā debesīs.
Fatimas Dievmāte ne tikai parādījās trim bērniem kā neparasts žests, bet arī nāca ar ļoti konkrētu vēstījumu. Viņas parādīšanās notika īpaši nemierīgā vēsturiskā kontekstā: Eiropā plosījās Pirmais pasaules karš, bet Krievijā sākās komunistiskā revolūcija. Šajā kontekstā Marija nesa vārdus, kuriem, lai gan tie bija dziļi garīgi, bija konkrēta ietekme uz vēsturi un cilvēku dzīvi.
Fatimas Dievmāte šajās parādīšanās galvenokārt runāja par trim galvenajām tēmām: sirds atgriešanos, grēku nožēlu un lūgšanu - īpaši Svēto Rožukroni - kā līdzekli mieram.
Viens no pazīstamākajiem un visvairāk apspriestajiem aspektiem par Fatimas Dievmātes parādīšanos ir tā sauktie "trīs noslēpumi". Tās bija atklāsmes, kuras Dievmāte uzticēja mazajiem ganiem un kuras galu galā tiks izpaustas, katra savā laikā.
13. jūlija parādīšanās laikā bērni saņēma šokējošu elles vīziju. Lūcija to aprakstīja kā lielu uguns jūru, kurā atrodas cietušas dvēseles, ko pavada briesmīgi dēmoni. Šī vīzija netika dota, lai izplatītu bailes, bet gan lai parādītu grēka smagumu un steidzamo vajadzību pēc lūgšanas un grēku nožēlas, lai dvēseles tiktu glābtas.
Tajā pašā parādīšanās reizē Dievmāte pravietoja gaidāmo pasaules karu (ja pasaule neatgriezīsies) un runāja par nepieciešamību veltīt Krieviju Viņas Bezvainīgajai Sirdij. Viņa teica, ka, ja tas tiks izdarīts, Krievija atgriezīsies un iestāsies miers; pretējā gadījumā Viņa izplatīs savas kļūdas visā pasaulē. Šo vēstījumu daudzi interpretēja kā tiešu mājienu uz ateistisko komunismu, kas izplatīsies pēc Krievijas revolūcijas.
Trešais noslēpums tika turēts noslēpumā daudzus gadus, un Vatikāns to publiski atklāja tikai 2000. gadā. Tajā bija simboliska vīzija par "balti tērptu bīskapu", kas staigā starp drupām un mocekļu līķiem un beigās tiek nošauts. Šo tēlu interpretēja kā attēlojumu vajāšanām, no kurām Baznīca cieta 20. gadsimtā, un jo īpaši tas tika saistīts ar uzbrukumu Svētajam Jānim Pāvilam II 1981. gada 13. maijā - pirmās parādīšanās gadadienā.
Viens no visvairāk atkārtotajiem elementiem Dievmātes vēstījumos Fatimā bija Svētā Rožukroņa lūgšana. Marija uzstāja, lai Rožukroni lūgtu katru dienu, lai panāktu mieru pasaulē un izbeigtu karu. Šī uzstājība uzsver, cik lielu nozīmi Baznīca piešķir šai lūgšanai kā spēcīgam garīgajam ierocim.
Viņš arī lūdza upurēt upurus par grēcinieku atgriešanos un dzīvot grēku nožēlas dzīvi. Tas nebūt nenozīmē lielas ciešanas, bet gan ikdienas grūtību pārvarēšanu mīlestības un pašaizliedzības garā.
Fatimas vēstījums neaprobežojas tikai ar trīs mazo ganiņu personīgo pieredzi, bet tam ir arī pravietiska un ekleziāla dimensija. Pāvests Benedikts XVISavas vizītes laikā Fatimā 2010. gadā viņš teica, ka "ikviens, kurš domā, ka Fatimas pravietiskā misija ir beigusies, ir maldināts". Fatimas Dievmāte turpina izaicināt pasauli arī šodien, aicinot mūs uz dzīves pārmaiņām, uz sirds pazemību, lūgšanu un atvērtību Dievam.
Turklāt pielūgsmi Fatimas Dievmātei īpaši piekopuši 20. un 21. gadsimta pāvesti. Svētais Jānis Pāvils II, kurš savu izglābšanos no 1981. gada 13. maija uzbrukuma skaidroja ar Fatimas Dievmātes aizsardzību, apmeklēja Fatimas Dievmātes baznīcu svētnīca vairākkārt un veltīja pasauli Marijas Bezvainīgajai Sirdij. Arī Benedikts XVI un pāvests Francisks ir izrādījuši dziļu uzticību šai pielūgsmei.
Vairāk nekā gadsimtu pēc parādīšanās Fatimas vēstījums joprojām ir ļoti aktuāls. Pasaulē, ko raksturo vardarbība, materiālisms un relatīvisms, Dievmāte turpina lūgt tās pašas lietas: lūgšanu, atgriešanos un gandarīšanu. Fatimas vēstījums nav nosodījuma, bet gan cerības vēsts: cerības, ka ar Dieva palīdzību un Marijas aizbildniecību cilvēka sirds var tikt pārveidota, vēsture var mainīties un labais var triumfēt pār ļauno.
"Galu galā mana Bezvainīgā Sirds triumfēs," Fatimas Dievmāte apsolīja. Šī frāze skan kā vadošā gaisma ticīgajiem pasaules tumsas vidū. Paļauties uz to nozīmē cerībā iet uz Dieva Valstību.
